biāč. nesakopts raksts par neko.

Man tiešām nepatīk vērot visu no malas. Bet kas cits atliek? pēc ilgiem laikiem lieku iekšā vēlvienu ierakstu kurš ietver neizdomātus teikumus, un izmestas frāzes, domugraudus un nedaudz no cilvēka. jā. lai nebūtu jāstāv un jāskatās jāsāk darboties. un… bet kā?

Liekat mierā mani un manas domas. esmu es un mans prāts. nasing spešel. un vai cits citu mēs iepazīstam tikai caur meliem? vai klusēšanas? klusēšana piekrišana? NO WAY. man jau apriebies stāvēt malā un klausīties kā viņi abi tur. un es tāds dīvains. savādāks. bet vai tas ir labi tas jau ir cits jautājums.

ēst saldējumu lai izārstētu klepu. un vai tiešām tikai es tāds dīvains?

draugiem.lv mani terorizē sīka meitene. jau atkal. psc. un tomēr. vai citi arī tā jūtas? vai citi ir tik ļoti iegrimuši savā pofigismā un nejūt to kas notiek. nejūt ka pasaule griežas? nejūt ka tā drīz apstāsies? vai tiešām visiem tik pofig ka viņi neredz krāsas rudenī? es nesaku ka es redzu. bet sevi jau neviens nenosoda.

un tik daudz neatbildēti jautājumi. ar smiekliem izbirst no rokā saplacināta lapsene. dzelonis sitiena brīdī bija tikai 0,0002 milimetrus no pirksta. un tomēr. neviens jau neko tādu nejūt. visi ir ietinušies savā imigrantu mētelī un tinās prom, jo drīz līs lietus.

wata fāk? un arī kārtis spēlējot sajūta neaiziet. kāpēc un ar kādu ieganstu es to daru? nē. citādāk- kāda jēga man darīt to ko daru?

un visiem mūsu pesimistiskajiem cilvēkiem vieglāk ir apsēsties pie datora un uzkapāt āfriku nevis rast jēgu šij noteiktajai darbībai. rast jēgu pašam savai dzīvei.

Biāč. nelekt pa trepītēm jau bij viegli. grūti bij uzkāpt uz riteņa. visādi stulbuma faktori un afigenie traktori. uz ielas. spēlējās.

vinnijs pūks un viņa draugi. pārlasīt un pasmaidīt. veids kā izdzīvot. veids kā turpināt bezmērķīgo ceļu.

meitene kas vakaros raud.

atrodi jēgu pats savai dzīvei pirms meklē jēgu manējai.

un mana jēga ir nokļūt uz zvaigznes un izmēģināt atomreaktora lāzeršovu apspīdinot piena ceļu.

nē. mana jēga ir… man tāda ir!

motocikls un ātruma ierobežojums: Fuck you all biāčez.

pārdots savējiem

2009 gada 31. augusts.

esmu starā un zinu ka šadu datumu vairs nekad nepiedzīvošu. laiku nevar patīt atpakaļ bet nav jau vajadzība. saulrieta staros un apspīdētie mākoņi. saules bērni. un laimes mātes izredzētie. mēs esam savējie.

un tikai daži nav. tie kas šodien mūs atstāja. bet tā bija labāk. un cik patīkami apzināties ka tevi gaida. un ka tev ir draugi. un ka tu esi. ka tu dzīvo ne eksistē.

es šodien dzīvoju. uz visām 11 ballēm no 10. ar leilo burtu un treknu izsaukuma zīmi. caur mākoņiem bija redzama māja. pieticīga bet tomēr skaista. tur bija cilvēki un bija redzamas izjūtas. aptaustāmas. un skaistas.

spogulis parāda tikai daļu no tevis. perfekti nopļauto mauriņu un izravētās puķu dobes. ideāli nokrāsoto māju un tīros logus. ieskatīties pats sevī tu nevari. caur spoguli ne…

izdzīvot pašam savu dzīvi. izdzīvot viņas dzīvi. dejot ar viņu viens, divi, trīs. aizverot acis krītot lejā. aizdegsies vēl tas kas nodzisis.

cik labi ka ir savējie. aptaustāma sajūta. aizmirsta vei netaustīta? vienalga.

metāla sirds. mani atradīs.

2009. gada 31. augusts. un cik labi ka var pamosties no rīta. pagulēt gultā un izdomāt cik no tā kas dots ir izmantots. pagrabā stāv plāksne un kuras šodien ir par vienu ierakstu vairāk. atnāc apsties- parādīšu. iekāp manī. ne fiziski. bet citādāk.

un šodiena bija laba. SAVĒJIE SAPRATĪS.

wait you’re self.

vakar es sajutu to brīža iedvesmu. kad traucies uz moča ar 210 km/h un rudens sarkanīgās lapas aiz tevis tiek uzsviestas gaisā. un tomēr. no aizmugures tas skats ir labāks. uzrūcināta skaņa un apdzīšana neatļautā vietā. un tiešām. vai cilvēka instinkts ir pieejams arī citiem? ne cilvēkiem bet dzīvībām? karstuma vilnis liek sasalt plaukstām. ātrums ar uzviju. mašīnas vārsti saskaras ar ģenerātoru. korpus un iekšējais salons. un meža cūka kad braucu mājās. nekad nebūšu mājās. nekad nebūšu mājās līdz galam. whatever*

un vai būt saules bērnam ir tas pats kas būt cilvēkam. nāk rudens. un diezin vai es spēšu pastaigāt ar basām kājām pa pļavu tā. tā kā bij vakar un aizvakar. rīt ir piermais septembris. nēsmu noskumis. bet sašutis gan. viss ko gaida visvairāk nāk ātri. to ko negaida, tas nāk. ne ātri. bet lēni paiet.

gaidi pats sevi. un negaidi nevienu citu.  varbūt sanāks….

+-

Dzīves vērtību nosaka nevis ieelpu un izelpu skaits, bet gan brīži, kad elpa aizraujas.

jā. un vai es varu pilnīgi droši ar paceltu galvu teikt- mana dzīve ir tieši šāda? kad nevis ir izelpas un ieelpas bet gan tikai momenti kad elpa nespēj darīt ne vienu ne otru. vai iespējams ka dzīve ir pagājusi tik perfekti kā plānoja dievs kad mani salika no plastalīna un zobu bakstāmajiem kociņiem? viss plānotais izgāzīsies jo plānā viss būs tik perfekti. viss labākās lietas ir tās kas notiek pašas no sevis…

izdzīvot sapni un pabūt šajā sapņu pilsētā. ar skaistām frāzēm un saldiem meliem. un tu pacelies. pāri tam visam kas pelēks. izlej krāsas un elpa aizraujas. leduspuķe uz loga pārtop par smagnēju gaisu. un kā sviedri izskūst. nopil uz tā kas nenotiek. elpa aizraujas.

mašīna kas traucas pārāk ātri. un izgriežoties no līkuma tu paspēji ieraudzīt kādu citu mašīnu. tālāko skatu aizsedza gaisa spilvens. ne mīksts bet drošš gan. iespaido. piedur.

jā. un arī cilvēks ir tikai cilvēks. bez spārniem un ķepām. bet ar jūtām un kājām. skrien prom. vai skriet ar mērķi? vai ir atšķirība?

pēc simts gadiem iespējams nebūs eirāzija bet būšot eirika. mēs dzīvojot uz plāknēm. jā. atceros. dabaszinībās kad gulēju ko tādu galvā bāza iekšā. laikam vajadzēja klausīt. un arī. vienalga.

ievelc dziļāk elpu un dari tā lai elpa aizraujas.

atbrīvo sapņus. atpūtini dvēseli

ja ejam….                      tad līdz galam.
sāp?                                 – tātad esam dzīvi.
atpūtini dvēseli.

atbrīvo sapņus- ir vērts.

izrādīt vājumu un padoties? labāk triekties cauri straupes centram ar puisēna motorolleri un pīpināt cik skaļi var 5:16 naktī. naktī vai no rīta? vai pusdienlaikā iet pirtī. nopīpēt rudzus kopā ar ezi un atbrīvot kājas.

ar dzēšgumiju nodzēst tāfeles malas. siena no bildēm.žalūzijas ar elektrību. lampiņam un sniegpārslām. kamīnu un peldi ar svecēm. atbrīvot tos FUCK YOU un FUCK YOU’RE SELF. izdzēst slikto un atstāt neko. neviens nezin kāda ir sajūta kad kompasa adata sāk griezties uz riņķi. mēs griežamies. es stāvu uz vietas. atrast savu vietu šajā brīnumainajā kosmosā…

arī putni lido. zemes pievilkšanas spēks. lai paceltos gaisā ir vajadzīgs kas stiprāks par to. dvēsele pilnīgi noteikti nav stiprāka. bet tā paceļās pret to. tai nav likumi. un nāve ir viens no dzīves posmiem…

burbuļi kas ielido pa balkona logu.izlido caur aizkariem un nesaplīst. caur skapi un sienu. spoku burbuļi. nosēžas un neiztur to pārspēku.to pārspēku no asinsvadiem. uzsprāgst no iekšpuses. kā mazas ātombumbas. tick tick tick boom. bez laika degļa. vienkārši gaida. kad kāds būs stiprāks par viņiem…

pārdomā savu dzīvi. guli zālē un skaties kā krīt zvaigznes. iemīlies un ienīsti. gūsti spēku no zemes. gūsti apziņu par cilvēcības spēka avotu. manos asinsvados necirkulē asinis vien.

pārgriezt un apstīties? nē. tāpat jau redzu. burbuļpūšamais šķidrums. izelpo un uzpūt burbuli. nevienam neredzamu. tikai tu. un kāds neredzams draugs.

atbrīvo savus kvēlākos sapņus. tieši tajā brīdī kad krīt zvaigzne. ievēlies. moš piepildīsies.  varbūt sīka vienība. varbūt es pats.

UN galu galā atpūtini dvēseli. ieklausies ritmā. jūti kas notiek apkārt. un ignorē. visu kas notiek. visu par ko iet runa. un pasūti dirst. izdzīt kādu no sava sapņa. attīri dvēseli. un atpūtini to. noslēdz sevi. un būs labi.

sāp? tātad esam dzīvi.

nepatīk tas ko dzirdam? tātad dzirdam.

noskaties no malas? tātad redzi.

ja ejam tad līdz galam.

iemīlējies puisēns zem lietussarga. pūš spoku burbuļus un noskatās uz pasaules kustību.

ar neslēptu vēlmi visu izbaudīt.

atpūtini dvēseli…

relax of live

tava dzīve – tava izvēle

un janu tā tiešām ir? ja nu tiešām tā būtu mana izvēle. vai ja tā būtu mana izvēle es tagad nedzīvotu kādā attīstītākā pasaulē? ar mašīnām močiem , un lielceļiem kā vācijā- bez ātruma ierobežojuma? tava izvēle. primitīvs sākums domugraudam kas pārtaps par darbu. un pēc tam par notikumu. un beigās.. kas būs beigās.?

pulkstens 23:13- 2009. gads. mums palikuši trīs gadi ko dzīvot? vai tā arī būtu mūsu izvēle?

es jūtu ka mani kontrolē kāds cits. redz/nosaka kad man jāēd, kad jāguļ, kad jāmācās. vismaz dzīvi līdz 2012 gadam es gribu izdzīvot pats. es gribu piedzīvot šajā laikā visu ko citi piedzīvo visā mūžā. un tāpēc es nevaru stāvēt uz vietas. jau tā esmu apstājies.

labviss. labvārds.

mūs vada kā morionetes uz šaha lauka. es izmēģinu ko jaunu. jā ūdenspīpes dūmus izpūš burbuļpūšamajā pārsprāgstot tie izskatās pēc mazām atombumbām. ja vārnai iešauj ar Gaiseni tā ieķērcas un aizlido.

caur trīs gadiem izmēģināt to ko cilvēki izmēģina caur visu dzīvi. skan graujoši.

piedod. es zinu ka tā ir mana izvēle. un tomēr. tavs lēmums ir pārāk svarīgs lai to neņemtu vērā… atvaino.

dievs dod man spārnus lai es varu aizlidot prom.

un iedod man končas lai es atrastu atpakaļceļu. apriebies līdz nelabumam.

sarkankvēle un vai cilvēce pastāv. vai tam kas notiek ir jau parādītas atlikušās stundas? un vai vispār ir jēga dzīvot? vienkārši eksistēt.

es vairs neticu pats sev.

un tieši tas grauj manu šķūni. un tieši tas liek cirvim netrāpīt dēlī bet manā rokā. asintiņa nolīst un dzīvo uz priekšu.

relax of  live.

atceries? nē. nu sūdīgi. jo cik ilgi būs jāgaida?

sēnes izaug. cilvēkam pēc nāves lai tiktu pie dieva jaizdzīvo putna mūžš. vārnas ir salauztās dvēseles. es negribu būt vārna. man vārnas nepatīk. man ritenis mētājas garāžā. un salauzta stikla blondīne. sašķaidīta šautene un dzīve saplēstā kedā. saplēstā pasaulē.

Forrgotten you’re self

iemācīties dzīvot lai pēc tam aizmirstu. mēs mācāmies lai aizmirstu. un kā tad notiek pasaulē?!

aizmirsta dzīvība un nedaudz miegs. cilvēka defekts efektā. es nemāku rakstīt. es vispār neko nemāku. pa druskai no visa jeb neko. bet tā jau ir. iemidzināt dzīvību. un pēc tam pamodināt.

itkā smieties. pa pusei. jeb nekā. ko lai dara.

neiztraucēšu dzīvību. neiztraucēšu eksistenci.

un tomēr- kad beigsies pēcjāņu paģiras. jeb pēcjāņu klusuma periods? :0

aizmirst sevi pašu.

 

īstens pilsētas getto. neiet cauri peļķēm. kāpņutelpās jauzmanās no 8, 12, un 21 pakāpiena. ugunskura liesmas aizskar dzelzi. tas itkā atmirst. un parādās jauns sakausējums. uguns rada dzīvību. neiespējami. bet ir DJ kurš ir kurls. viņš liek mūziku jo dzird ar kāju pirkstiem. unikāla radība. kā jau visi.

mazie gopņiki aiz stūra pīpo. sīči nopēta katru veco tantuku ar ziņkāri.

pārdot dvēseli uz vietējā tirgus plača. mierīgi. bez emocijām atdot bailes tīģerim. un atdot gadu no savas dzīves citam cilvēkam. un neko nesaņemt pretī. nav jau nekas iespaidīgs. tikai dzīve.

iekost lūpā lai nesāp sirds. tājau saka: mans telefons nerāda patiesību. un tu man nepasaki neko.

dažbrīd liekas- uz ko es gaidu. ja tu zini atbildi kāpēc gaidīt lai to pasaka kāds cits. un tomēr. ja nu. ja nu šī atbilde tevi neapmierina un tieši tāpēc tu gaidi to no tā īstā. no tā atbildes autora. gads un 24 dienas. mocības un spilgtas atmiņas. viss ir putrā. un putras man negaršo. iespaidīgi iznīcības skati. kā stadions izmirst no ātombumbas.

aizmirst par visu un mēģināt sadzīvot ar sevi.

aizmirst par sevi.

mans iespēju lauks ir atvērts.

Mani iespēju vārti ir vaļā. Mans iespēju lauks ir atvērts.

Es gribu atstāt atmiņu. Atziņu ka esmu bijis. Ir vērts.

Un ar vien vairāk noslogu manu smadzeņu kroku jautājums kas nāks agrāk vai vēlāk.

Ne jautājums. Bet lietvārds, īpašvārds, un darbības vārds reizē.

Dzīve. Dzīvība. Dzīvot.

Kādā skaidrojošajā vārdnīcā par vārdu rītdiena ir teikts- diena kas ir tik tuvu bet nekad nepienāk.

Aizmirsts veikals. Izsists skatlogs. Un asiņojoš manekens. Sāpes nejūtošas dvēseles.

Un raudoš mākonis. Pat cilvēcības primitīvie likumi šeit ir aizliegti. Meklē pamatu. Jo pamats ir vienmēr. Plāns dzīvei nav izstrādāts. Arī nebūs. Jo kam gan vajadzīgs. Enerģija kā strāvas padeve līdz ar „Red Bull” bundžu sporta zāles miskastē. Bailes no mājvabolēm un lidostā nosaukts apsargs. Iedēvēts par nezināmu būtni.

Asiņojoš manekens pieceļās. Nesaprātīgi saģērbies ar šortiem un pižiku. Un Krievu Vodku iekškabatā kreklam. Primitīvs noteikums šajā ielā- dzīvo. Iemīli. Atceries.

Nezināma vieta un garām patraucas pagātnes ēna nākotnes izskatā. Jeb nākotnes atmiņa. Ar rēcošu skaņu un uzlidojums vijās ar paātrinājumu. 160 kilometri stundā. Un aizraujies tam priekšā. Policija nav. Un brokastu pārslas ir izbārstītas uz sausā asfalta. Sētnieks teic:
”lai neslīd.”

Un aizbultētas durvis.

Izlietne kas neizlaiž ūdeni. Nedaudz cilvēcības pārspēka. Un manekens noraudzās uz visu ar neslēptu vēlmi to aptaustīt. Viņš apēd virtuli un aiziet.

uz viņu noraudzās asiņaina svītra kas ierāda viņa ceļu šajā brīnumainajā kosmosā.

pazaudēt pamatu zem kājām

aizmirst savu dzīvi un izdzīvot citu. aizmirst par pasaules globālajām un matreālajām problēmām un primitīvi dzīvot savu dzīvi. pirms nedēļas es vēl skaidri nezināju vai nelīs lietus. un tagad ir tāda tukša sajūta. pazuda kas tāds. nebūs vairs tā. būs savādāk. bet vai labāk. nav nedz man nedz tev dots šis primitīvi sagrozītais teikums. un pilnīgi vienalga kas tad notiks. kas notiks uzpriekšu. jo esmu izsists. es vairs nedzīvoju šodienai. kautkas ir mainījies. 

zem manām kājām ir pazudis pamats. zem visu mūsu kājām viņš ir pazudis. laikrakstos ir redzams tas- cik ļoti valdība mums atdos mūsu pīrāgu un sev paturēs drupačas. un cik ļoti Latvieši mīl šo valdību. “nu… sākas.” un tagad sāksies problēmas. nogāzīs no sava pīrāga Latvieši tikko ievēlētos ministrus un visas herņas ap tiem. bet whatever*

pamats zūd un es krītu. domas par imigrāciju uz kaut kurieni vairs neskar tikai mani. skar to līdzsvaru no nē starp jā. tagad tā vairs nav iedoma. tagad tas ir- varbūt. un nejau tikai man.

pamats veljoprojām zūd. aizmirst un pamests tilts. lūzt. manā kājā ir pušums. izrauts gabals kopā ar daļu no manis. daļu…

pazušana uz neaizmirstamiem atklājumiem un apsēstiem putnu biedēkļiem. efekts pasaulei. dzīve dod mums notikumus lai varam to turpināt. es uzceļu šajā upē dambi. šlūžas. tās rada elektrību. bet nekustās. itkā. piepludināšu šo upi. un tad jau redzēs. nekas nav mūžīgs. es nesaku ka esmu. bet vairs nav daudz. priekšpusdiena. ceļš gandrīz brīvs. lidojuma mērķis- atgriezties.

šonakt sapnī redzēju kā nosēžas lidmašīna. un pēc tam es sajutu sāpes kājā. mans kaķis man koda. es būtu redzējis kurp tas notiek. es būtu noticējis ka šis sapnis notiek nākotnē. es vēlos justies citur. es vēlos pazust un noslēpties augļu veikala pagrabā. es vēlos. bet nepietiek.

siltumnīcā uzvārīt zupu. te es esmu atkal. te pat- nekur. nespēju iejusties. tikai dzīvot. kautkādu sausu pūsli un gaidīt. es nespēju. pamats zūd. aizmirst par cilvēku došanos kautkur. kļūt par vienu no tādiem…

uz 160 km/h ar ķiveri un moča rūkšanu. kilometrs kurš šķir divas pasaules.

“all my class girl’s are inlove of you.” citēju šo smieklīgo vēsti. Marta ir forša tantīte. uzaicināja mani emigrēt uz Norvēģiju- sagaidīšot mani lidostā. tāds patīkams teikums. bet vēljovairāk pazuda tas kas bija zem manām kājām. tas pamats uz kura turējos.

piepludini dzīvi- uztaisi dambi. un nekas vairs nav. pelēkās krāsas un aizmirsta dzīve. trīs neaizmirstamas angļu valodas pilnveidošanas dienas. trīs jautras dejas. un trīs. skaitlis- puse no kliņģera. burts E. un trīs superīgas dziesmas.

atstādināts no darbu darīšanas- teic:
“izārstē savu dvēseli.”

nogludināts krekls manā skapī. bilde pie sienas. un apspiestas bērna emocijas ieraugot saldējuma mašīnu kas neapstājās pie viņa mājas.

emigrēt uz savu dzīves jēgas sākumu. jēga nav. bet es to meklēšu. kā Sprīdīts meklēja laimi.

pamats zem kājām pazuda. es krītu….

apdomīgi orģinālas acis.

“kā iet?”

“man iet labi. ar lepnumu sejā un mirdzumu acīs. man iet. un tas pats galvenais aptvēris domas un acu skatienus. šī ģeniālā pasaule ir radīta mums. un vārds mums- civilizācijas medneikiem jeb 21ā gadsimta iedzīvotājiem. šī ģeniālā pasaule sevi izsniedz uz aizskatuves. uz skatuves viņa lasa no jau priekšā pieliktas lapiņas. un tomēr- manas acis ir aptvērušas, apskatījušas, pataustījušas un apzinājušas redzēto. pašu pasauli. pašu ģeniālu kas radīts mums. un manas acis to sāk redzēt. nesen uzliktajai ēnai kas aizsedza skatu priekšā piestājusies saule. viss ir savādāk. arī mēs. man iet labi. pat ļoti. un tieši tur jau tā lieta- tikai tā tas jādara, proti- jāsaskata šajā ģeniālajā vidē ģeniālie cilvēki, lietas un ģeniālas atmiņas. mans skats uz dzīvi ir mainījies jo man iet labi… :)”

pašsajūta uzlabojās līdz ar dzīvi ritošajiem recēkļiem, un Baobabiem par kuriem smejās dzīvi aizmirsušie smiekli. tikai smejoties rodas sajūta itkā viss izjuktu ,pajuktu. un tikai tad skaidrojums- “priekš kam” atrod nevajadzīgu noskaņu. pretenzijas un primitīvi ieteikumi. tāda ir dzīve. un dzīvei es patīku. tikai vai man patīk dzīve?

liekas šajā jautājumā esmu iegrimis tik ilgi līdz saprotu- es atradīšu atbildi savos 70 gados sēžot savā namiņa priekšnamā iekārtajā šūpkrēslā ar pīpi zobos. tādu veclaicīgu kāda ir filmu efektiem. un tikai tad es teikšu vai tas kas notika ir defekts vai kā citādāk.

citādāk nevar būt. efekts/defekts ņifigā vai figā. viss ir bumbās! :D

un lai kā arī pasaule izliktos tai nesanāk. nesanāk vai arī man nesanāk. tas viss ir katram savādāk. katram citādāk un katram nopietnāk. jo katrs ir savādāks. orģinālāks un ģeniālāks. un tikai aizmirsti brīnumi noveco. jo īstenie brīnumi nemaz nepiedzimst. brīnumi pastāv. un tas ir galvenais. galvenais ir dzīves rindā stāvēt tiem priekšā. jo citādāk vai arī tā- mēs paši esam brīnumi. kautkas kas attēlos zibeni un nakti vienlaicīgi. gaismu un tumsu. dienu un nakti. mēnesi un sauli kā vienu personu.

tieši šādas- neizprotamas personas esam mēs. kautkā apvienojums un īsti nekas. katram ir vārds ,uzvārds un personas kods. bet to jau prezidenti neatceras. citi atceras prezidentus dēļ darbiem. jo prezidentiem tādi ir lieli. es neesmu prezidens UN nekad (nekad nesaki nekad neņemot vērā) nebūšu. bet mana pēdējā vēlēšanās būs- nepieminiet mani. atceraties manus darbus. un es nebūt nesolu ka tie būs lieli. bet viens no tiem jau ir paveikts. patiesībā divi. viens ir es pats. otrs ir, būs, un tikai dzims. bet tas jau ir noticis. un mans līdzeni nolīdzinātais ceļagabalam līdzīgais varoņdarbs- es atvēru acis.

pār manu ceļu tagad ik sekundi pārslīd tumša nakts atnesot sevī rīta rasu kas ļauj man redzēt. katru dienu tā ižūst. un katru nakti rodas no jauna. tieši tāpat kā darbojas acis. tieši tāpat kā darbojas nakts, un diena. tieši tāpat kā darbojos es.

tieši tāpat kā darbojamies mēs visi- ģeniālās zemes, ģeniālie izgudrojumi. pasaules un saules bērni. draugi un iednaidnieki. dzīvotāji un eksistētāji. mūziķi un klausītāji. gatavotāji un ēdāji. bet visi esam ideāli. tāpēc cienīsim citus ideālos jo tikai tā mēs citiem pierādīsim ka paši esam ideāli. ģeniāli. neaprakstāmi.

un kuru gan es cenšos apmānīt? es nemūžam šo ģeniālumu, dažādību, primitīvumu un godbājīgumu neaprakstīšu. bet es cenšos.

un mana atmiņu kaste kas atrodas nedaudz zem sirds tagad glabā vēlvienu dzīves vērtīgu ierakstu- es atvēru acis. es ieraudzīju. es noticēju…