Lai nokļūtu tur, kur nekad neesi bijis, tev jāiet pa ceļu, pa kuru nekad neesi gājis.
27 Jūl 2011 Komentēt
Lai nokļūtu tur, kur nekad neesi bijis, tev jāiet pa ceļu, pa kuru nekad neesi gājis.
zini to sajūtu kad esi gatavs kaut kam?
jā, es arī uzzināju nesen. es to jūtu tagad. būtu gatavs izlikt savu dzīvi šajā blogā.
ik mirkli kas man bijis. sākot ar slīkšanu, kas ir pirmais ko atceros. beidzot ar pašreizējām pirkstu kustībām virs taustiņiem.
aprakstīt katras meitenes lūpu garšu, un to kā es uztveru mīlestību. bet nāk apziņa ka tā es kaitētu ne tik daudz citām dzīvēm, kā pats savējai.
sajutu mutē saldskābmaizes garšu. atceros arī cigarešu garšu. atceros savu ballīšu ietērpu un to sajūtu kad jaizver viena acs, lai uzrakstītu telefonā kā man iet. atceros deju soļus, un mūziku. atceros griezienus un daudz, daudz sajūtas. atceros to mirkli pirms pie mutes tiek pielikta glāze ar tā saucamo ‘uzdzeramo’.
sajutu visu bijušo un neteiktu ka prieks par to. vienīgais prieks ir par iepriekšējā teikumā ielikto vārdu ‘bijušo’.
autobusa sēdeklis. ziemīgs pavasara rīts. braucu ar kavēšanos jo ir mājturības rīts. ienīstu šīs stundas. mans melnais ziemas mētelis, kas īstenībā ir rudens un pavasara. brauciens uz cēsīm, un izgriežoties no stalbes krusta logā iespīd saules stari. izvelku savu ,nu jau mirušo, telefonu, pārslēdzu dziesmu un austiņās iedun cits ritms. uzspiežu uz īzziņas simbola un rakstu visnožēlojamāko īzziņu: “kā jūties?”
un tā ik rītu. arī bez mājturībām, un bez saules. izkāpju centrā un eju caur garažām. izvelku cigareti un kūpinu. ieeju “Globusā” un nopērku kafiju. lai ir kur sildīt rokas. smarža mani iedvesmo. aiz veikala stūra parādās saules stari vēlreiz šajā dienā, un es izbaudu. man atnāk izziņa, ar vārdiem: “labi, kā tev?” un es sajūtos vajadzīgs. un godīgi sakot- tā arī ir sajūta, pēc kuras esmu tiecies visu mūžu.
kamols kaklā un atvainošanās vēstules tiek sūtītas pārāk daudz. bet arī tā ir bauda. centība būt labākam. mainīties. lai mainītu pasauli jāsāk ar sevi. lai nokļūtu tur, kur nekad neesi bijis, jāiet pa ceļu, pa kuru nekad neesi gājis. tā nu es sāku. sāku padarīt pasauli labāku. ar nožēlu. nedaudz vairāk apziņa, nedaudz vairāk saprāta. un nemaz nepietrūkst sajūta starp šotglāzi un uzdzeramā glāzes pielikšanu pie lūpām.
tas viss ir otšķirīgs. un cilvēcība tagad ir primārā. tieši tā, kā pasaulē ir iekārtots, tieši tā, kā tam ir jābūt.
un tagad, šī pasaule beidzot ir krāsaina. liekās viena no pēdējajām atvainošanām ir izteikta, un tikai prāts paliek mierīgs. sirdī es zinu ka man netika piedots. bet šoreiz tas ir mazsvarīgs. pienāk īzziņa: “kā tu jūties?”
un ieguvis to labsajūtu es turpinu mirkt pasaules bezspēcībā un nemierā. ieguvis sirdsmieru, un to vajadzības sajūtu, es kļūstu par pilnvērtību un vismaz daļēju cilvēku. ieguvis no mazumiņu no mīlestības. nedomā, ka esmu šo vārdu ienīdis. man no tā ir bijis bail. sasodīti bail.
bailes arī var pārvarēt.
Lai nokļūtu tur, kur nekad neesi bijis, tev jāiet pa ceļu, pa kuru nekad neesi gājis.
un tikai kā sasodīti spēcīgu atmiņu dziesmu: U2- I’ll Go Crazy If I Don’t Go Crazy Tonight .mp3
smaids. pa visam īsts.
