mani sauc Matiass
11 Jan 2012 Komentēt
es sāku no sākuma. līdz nullei vēl ir jātiecās. es sāku no paša sākuma.
mani sauc Matiass Abzalons.
es viņu ieraugu caur sniegputeni. es viņu redzu caur sniegpārslām kas sitās manā sejā, un es viņu redzu. viņa stāv pastiepusies pirkstgalos, rokas ir gar sāniem bet plaukstas tākā pielīdzinās horizontam. viņa ir kā pingvīns. tikai ar galvu pavērstu uz augšu un smaidu pret debesīm. sniegpārslas krīt viņas matos kuri ir nedaudz garāki par pleciem. viņa griežās. smaida un griežās. un sniegpārslas griežoties pazūd viņas matos un mētelī. un pasaule griežās ap viņu. un es stāvu sniegputeņa paēnā un noskatos uz to, kā tāds puika kurš vēro kā vīrietis aplido sievieti. paslepus, ziņķārības dzīts.
vai mana pasaule man griežās apkārt? vai es mīlu? vai es mīlēju un vai es kādreiz mīlēšu? vai sirds pukst un dzīve vēl vispār eksistē? vai esmu atradies sevī? vai tiešām krāsas pastāv un cigaretes ir sliktas?
par daudz jautājumi. daudz par daudz.
rakstīt ka esmu pazudis nav jēga, jo pazudis es neesmu. esmu tepat. bet arī atradies es neesmu. atkoties nav iespējams. ir iespējams būvēt dzīvi savādāk, māju celt stabilāku un griezt pasauli citā virzienā. atkopties nav iespējams. atrast sevi nevar. var izveidot sevi citādāku. varbūt ļoti tuvu tam kāds esmu bijis. bet atrast to bijušo sevi- nekad.
harmonija ir pazudusi. neizbēgamā rutīna ir uzbrukusi. vai arī vienkārši ieņēmusi savu vietu manī. pazust nevar ja vēl neesi atradies. nevar salauzt to kas jau ir salauzts.
putenis mani piesedz. tagad es skatos uz viņu. viņš stāv un skatās kaut kur putenī. pēc acīm izskatās ka viņš kaut ko šajā putenī saskata. tur neviens nav. viņš stāv un ļauj sniegam apsegt viņu pašu. jo sniegs viņā nepazūd. atmest cerības nav iespējams. atrast sevi arī.
esmu pazudis pats sevī. tukša čaula. nav nekā.
un es sākšu no sākuma.
Mani sauc Matiass Abzalons.
