http://www.youtube.com/watch/?v=_9DVPiHMuDY

vilciens piebrauc stacijā. esmu viens vienīgais. es gaidu vēljoprojām kad no tā kāds izkāps. es gaidu patiesībā pats sevi. es gaidu kad redzēšu, kad sajutīšu un kad tik tiešām dzīvošu. es gaidu mirkli. pašam priekš sevis izdzīvotu mirkli. nodzīvotu dzīvi.

vīna garša manī izplatās kā zirneklis kurš skrien pār pašam savu pīto tīklu. tik izstrādātām kustībām, tik ātri un līdz galam ideāli. un es pats esmu zirneklis. pats savam tīklam. pārskrienu tam pāri un stāstu pats sev cik svarīgi ir dzīvot. stāstu to arī beigtajām mušām, pat tad ja viņas neklausās. stāstu…
meloju ,kā aklajam rādot uz horizontu.

es neesmu sevi pazaudējis, jo nekad līdz galam netiku sevi atradis. manas acis ir tītas ikdienas dūmos. kafijas garša kļuvusi par saldu. spilvens par cietu un gulta par šauru. es elpoju nakti sevī un tikai tad es sajūtu cilvēku. es sajūtu to līdz ar zvaigžņu smaržu. kā mazam bērnam pie putukrējuma bļodas. paņemt tikai nedaudz. es paņēmu pārāk daudz no lielākā ienaidnieka kāds man ir. es paņēmu pārāk daudz no dzīves.

man pietrūkst vasaras asaras, un mirkļi kad šķita ka esmu sevi atradis. tagad paliek tikai tumšs baltums. tagad paliek zemteksti kuri tā arī netiek izteikti. tagad ir  idioloģijas apspriešana, jūtu iznīcināšana un virspusība. palieku par tādu kā mankurtu sevī iekšā. puķe jau pārāk sen ir novītusi. vīns ir salds un tas ir manī. stipras cigaretes un vasaras smarža manā dvēselē. es nekad netiku sevi atradis.

rīgas ielas un skats caur mašīnas logu. vilcieni brauc. domas raisās bet tad noplok. es neesmu tukšs. esmu pārpildīts un šoreiz tukšs ar pārpilnību būs sinonīmi. laikam jau es viņu ļoti mīlēju.

man pietrūkst redzēt ar garšu, sajust ar smaržu, un baudīt ar sirdi.
nevar salauzt to kas jau salauzts, nevar nodedzināt jau nodedzināto un nevar baudīt jau izbaudīto.

esmu matiass, pasaulei..

mani sauc Matiass Abzalons.

es viņu ieraugu caur sniegputeni. es viņu redzu caur sniegpārslām kas sitās manā sejā, un es viņu redzu. viņa stāv pastiepusies pirkstgalos, rokas ir gar sāniem bet plaukstas tākā pielīdzinās horizontam. viņa ir kā pingvīns. tikai ar galvu pavērstu uz augšu un smaidu pret debesīm. sniegpārslas krīt viņas matos kuri ir nedaudz garāki par pleciem. viņa griežās. smaida un griežās. un sniegpārslas griežoties pazūd viņas matos un mētelī. un pasaule griežās ap viņu. un es stāvu sniegputeņa paēnā un noskatos uz to, kā tāds puika kurš vēro kā vīrietis aplido sievieti. paslepus, ziņķārības dzīts.

vai mana pasaule man griežās apkārt? vai es mīlu? vai es mīlēju un vai es kādreiz mīlēšu? vai sirds pukst un dzīve vēl vispār eksistē? vai esmu atradies sevī? vai tiešām krāsas pastāv un cigaretes ir sliktas?
par daudz jautājumi. daudz par daudz.

rakstīt ka esmu pazudis nav jēga, jo pazudis es neesmu. esmu tepat. bet arī atradies es neesmu. atkoties nav iespējams. ir iespējams būvēt dzīvi savādāk, māju celt stabilāku un griezt pasauli citā virzienā. atkopties nav iespējams. atrast sevi nevar. var izveidot sevi citādāku. varbūt ļoti tuvu tam kāds esmu bijis. bet atrast to bijušo sevi- nekad.

harmonija ir pazudusi. neizbēgamā rutīna ir uzbrukusi. vai arī vienkārši ieņēmusi savu vietu manī. pazust nevar ja vēl neesi atradies. nevar salauzt to kas jau ir salauzts.

putenis mani piesedz. tagad es skatos uz viņu. viņš stāv un skatās kaut kur putenī. pēc acīm izskatās ka viņš kaut ko šajā putenī saskata. tur neviens nav. viņš stāv un ļauj sniegam apsegt viņu pašu. jo sniegs viņā nepazūd. atmest cerības nav iespējams. atrast sevi arī.

esmu pazudis pats sevī. tukša čaula. nav nekā.
un es sākšu no sākuma.
Mani sauc Matiass Abzalons.

tukšums. cigarešu garša aizskalo no mutes sāpes. un kad tu man jautāsi- vai tu esi cilvēks?
apziņas vairs nav. atziņas netiek radītas. nejau skaistie ir laimīgi. neesam dzīvi.

sirdspuksti. ak kā tie mani ved pa manu dzīves ceļu. apsnigušu. logs ir mazliet pavērts un skan skaista mūzika. smaga, bet arī plūstoši skaista. ak kā es mīlu ne sevi, bet savu dzīvi gan. mīlu, nīstu, mīlu…
arvien vairāk sāk šķist ka šie vārdi ir sinonīmi. bet mēs? ak mēs gan cilvēki.

smaids tavās bildēs man liek domāt, ka dzīvo. ka beidzot atkal dzīvo. un tas ir labi. mašīna slīd nedaudz tālāk. mēs varam braukt. cik vien tālu vēlies. cik vien tālu tava iztēle tevi ved. tava pasaule ir tev apkārt, tā pat kā manējā ir apkārt man. egoists mīļā? jā, kā jau ikviens.

šī dzīves spēle tomēr ir baigi skaistā.
sāpīga bet skaista.

emocijas pārplūst. mašīna vēljoprojām slīd. neapstājoties.
dzīve vēljoprojām turpinās. ar mazāk dzīves brīžiem bet tā vēljoprojām ir.
skaņa ir. redze ir. es esmu. un dažreiz ar to pietiek lai arī smaids būtu.
cigarešu garša aizskalo visas eksistences piegaršas. esmu dzīvs.

skatos uz akvārijā peldošo zivtiņu. tās krāšņums, skaistums un egoisms ir neaizmirstams. es skatos kā tā peld un ,salīdzinoši, ne par ko nedomā. un tad es ieraugu sevi atspulgā. skatiens ir sapņains un īsti neko neredzošs. es vēljoprojām esmu koncentrējies uz šo zivi. tā ir iesprostota. un brīvība maksā nāvi. vai šis fakts traucē cīņai par brīvību? nē, it nemaz. zivs ir mūsu kopējā. salmiņš pie kā pieķerties slīkšanas gadījumā. glābšanas riņķis un smilšukaste, kurā slīcināt bēdas. zivs ir dzīva. iesprostota, bet dzīva.

slīd. jā, pat ļoti slīd. mašīna ir sāniski bet vēljoprojām slīd. es neesmu nobijies. es paskatos un pasmaidu. ojā. man patīk. pēc vella patīk dzīvot. es jūtu savu sirdi. dzirdu savu dvēseli. jūtos traks un ar spārniem. esmu kaut kur izplatījumā un reizē tieši šeit.  uz mirkli izrāvies no velna ratiem. es esmu velns un pats sev uztaisīju ratus. nedaudz nokrīt apgriezieni, mašīna sāk taisnoties. viņš to pārmet uz otru pusi un jau slīd otrā s veida līkuma daļā. bez pārtraukuma. elpai nav vieta. izelpai arī. esam šeit un tagad.

brīvība maksā nāvi. kad es ieraudzīju savu atspulgu, tas iespiedās atmiņās. es skatījos ar žēlumu par to, ka zivs nebūs brīva. jo tā man agrāk likās. es pieķēru kādu cilvēku ar tādu skatienu ,skatoties uz mani. savādi. es apstājos. apstādinu prātu, apstādinu mūziku savās austiņās. esmu tikai es un zvaigznes. nebeidzams plašums. skaistumam nav robežu. visumam arī. varbūt es jūku prātā.

zivs ir mirusi jau sen. tagad es ķeros pats pie saviem velna ratiem. pats pie savām dzīves atziņām un eksistences iespējām. tagad mums vairs nav viens veselums. tagad mēs esam personības. abas ar egoismu. abas krāšņas un patiesas. un tad es sāku prātot, kā būtu ,ja būtu savādāk. kā būtu, ja mēs tik ilgi nebūtu cīnījušies viens ar otru, bet gan par.

zivs ir mirusi. brīvība vēl tepat.
varbūt es jūku prātā.
varbūt es mīlu dzīvi.

Bloody Beetroots Ft. Dennis Lyxzen- Church Of Noise .mp3

es sēžu pie galda ar aukstajām uzkodām. ar dzērieniem un to sajūtu ka ir labi. es redzu kā otrā istabas pusē viņa runā ar manu draugu. kā viņa paskatās uz viņu un sāk atkal smieties ar tiem vieglpratīgajiem smiekliem kādi viņai ir tikai dažreiz. es priecājos par viņiem abiem. bet vairs nenovēršos jo to nespēju. manas smadzenes pulsē tik ļoti spēcīgi. es saprotu to ka viņš ir mans draugs, ka viņa ir mana draudzene un ka man ir liels prieks par viņu sabiedrību ko viņi sniedz viens otram. un es saprotu arī to, cik ļoti man tas nepatīk. tas ir zemtekstā. es saprotu ka man ir bail viņu zaudēt, ka es neuzticos savam draugam. es to saprotu pēkšņi. un jau nākamajā brīdī es saprotu to cik ļauns esmu. es neuzticos savam draugam- kam tad lai es vispār uzticos? man nepatīk tas laiks ko viņi pavada kopā, man nepatīk ka viņa ar viņu smejās laimīgāk kā ar mani. pat tad ja tā nav. es nosodu sevi par savām domām. un aizsāku nebeidzamus velna ratus.
sauciet mani par sadistu. sauciet par mantkārīgu. esmu cilvēks un iedziļinoties tajā, mēs visi esam tādi. mantkārīgi un neuzticīgi. un pilnībā uzticoties parādītos arī vienaldzība. man nepatīk tas kā viņi runā aiz šī galda, nepatīk tas kā viņš liek viņai smaidīt. jo vairāk ,zinot ka tādu smaidu es viņai dot nespēju. un es vēljoprojām ripoju pa saviem ratiem. vēljoprojām nosodu sevi.

fenomenāls. dodot mājienus mēs neko nepanāksim jo jāsaka esot acīs. bet dažreiz acis ir pārāk spēcīgas lai tajās teiktu. nākās izvēleties vārdus, pārdomāt rīcības, samainīt lomas. un dažreiz kad šķiet ka tu visu dari pareizi, tu saproti ka tā nemaz nav. un dažreiz kad tevi piemeklē kārtējā skaudība vai greizsirdība, skaidrojums pazūd kaut kur. varbūt dažreiz ir labāk klusēt. varbūt dažreiz centība nav nemaz tik laba, un varbūt dažreiz vajag izkratīt sirdi suņiem, putniem un zvaigznēm. jo tā ir vieglāk. varbūtības ir pārāk daudz. velna rati vēl tepat.

nākotnes cilvēkā nebūs šis nebeidzamais aplis. viņā būs virspusīga inteleģence, un saprašana. nebūs jūtas, nebūs asaras. nebūs sirdssāpes un nebūs mantkārība. nākotnes cilvēki būs labāki par mums. jo tie nebūs cilvēki. vēljoprojām kā būtne es nespēju rasts nobeigumu.

varbūtības ir pārāk daudz. velna rati- vēl tepat.

” Kamdēļ gan ar neizdevušos dzīvi nevar darīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu: izārdīt un adīt no jauna! /R.Blaumanis/ “

Jā, būtu jau pavisam labi. kādēļ gan dzīvi nevarētu salodēt, kad tā saplīst tāpat kā vadi, vai varbūt ieliet tajā benzīnu kad dzīves spēka bāka ir tukša? kādēļ esam tik ļoti svarīgi pasaulei un savstarpējām attiecībām. kādēļ nevaram būt dzīvnieki vai ieprogrammēti roboti. ar izmisumu balsī un kakla aizkrišanu: kādēļ mēs esam cilvēki?

“Problēma ar nākotni ir tāda, ka tā visu laiku pārvēršas tagadnē./Bils Vatersons/”

arvien bezjēdzīgāk ir plānot rītdienu, jo arvien lielāks ir risks ka rītdienas nebūs. arvien tālāk aizceļo domas, arvien mazāka paliek pasaule. mēs iznīcinam paši sevi. mēs ,cilvēki, esam vislielākie egoisti un gļēvuļi. šodien nenomet zemē bundžu ar dzērienu, trešajā paaudzē pēc savējās tu izglābsi trīs cilvēkus. mums nebūs supervaroņi kas mūs izglābs, nebūs arī parastie glābēji kas ar mistisku sirds spēku izglābs cilvēci. un domājot par to kas būs, mēs sagaidam to brīdi par kuru domājam. mēs domājam par rītdienu līdz attopamies rītdienā. pārāk ilgi, pārāk tālu.

“Drošākais veids, kā savus sapņus pārvērst par realitāti, ir pamosties./Pols Valerī/”

var jau būt, ka arī man reiz būs jāpamostās. jāsaprot kas es esmu, jācīnās par savu vietu pasaulē. var jau būt ka reiz man būs jāsāk piepildīt sevis noteiktie mērķi, jeb var jau būt, ka reiz man būs jāsāk dzīvot. pavisam brīvam un reizē pavisam atkarīgam. un tieši šis savienojums nav iespējams. neviens nav brīvs kamēr ir no kaut kā atkarīgs. tu vari dzīvot pats savā mājā, bet ja tev vajadzēs veikalā nopirkt krējumu, tad tu esi saistīts. tu neesi brīvs. esam atkarīgi un reizē alkatīgi. paņemt arvien vairāk. paņemt vērtīgāk. esam cilvēki.pavisam nožēlojami.

un kad tavā galvā noskan klikšķis tad pirmajā brīdī tu nesaproti kāpēc. esmu atkarīgs no cilvēkiem. no dažiem, bet ar to pietiek. bez viņiem nevaru. tāpat kā nevaru bez veikala precēm un neizpildītiem sapņiem. kuģis, ar kafiju, siltiem radziņiem un cigaretēm. dēļ brīvības, dēļ atkarīgas brīvības. arvien vairāk krītot sava prāta tukšumos. arvien dziļāk grimstot morālā pazudībā, esmu laimīgs. pazudis, bet laimīgs. un kamēr vien šis salikums būs kopējs, es negribēšu atrasties.

Par saulrietu:

Migla pārklāj manu zemi. Saules pēdējās cerības izlaust šodienu. Par gaismas atspulgiem ezerā. Par  mūsu skatieniem tālumā, un neizskaidrojamām sajūtām. Par pēc darba slapjiem krekliem, ūdens garšu un sapņu neskaidrību. Par nākotnes iespējām, govīm kas jādzen mājās un patiesumu mūsu starpā. Tik spēcīga šī saule vēl nav bijusi nekad. Tik ļoti tā nav ietekmējusi nekad. un tikai šīs vasaras saule tāda bija. mašīnas spoguļu atspulgos, un caur darbiem izcīnīta. Tikai šī saule, bija manējā.

Par negaisu:

Garažas durvīs stāvēja piekabe. Mēs to pagriezām pret durvīm, iesēdāmies tajā un vērojām. Tika izslēgta gaisma, izslēgta mūzika un tikai maņas šo skaistumu uztvēra. tikai īstena bauda, piepildīta mirkļa iegriba. zibens šautras lidoja virs mums. Pērkona dārdi pieskandināja manu prātu. Silts piens ar cukuru kuru mēs dalījām. Negaiss šajā vasarā bija citādāks, skaistāks un spēcīgāks. Personiskāks. Manējais.

Par mūziku:

Es attapos mirklī, kad manas rokas bija paceltas virs galvas, jo nolaist tās gar sāniem bija neiespējami. Es jutu to vareno pūļa spēku, to baudu. Es jutu festivālu sevī un mūziku ausīs. Es jutu, un tieši tāpēc arī baudīju. tik ļoti spēcīgi. tik ļoti vareni. Mani ierāva transā šis virpulis, un es spēju tikai un vienīgi izbaudīt.

Par zemi:

Esmu daļa no tās, un tikai tagad to sapratis. Mana sirds pieder tai, un zvaigznes pieder man. Bet nav jau svarīgas īpašumtiesības, un nav svarīgi nodokļi. svarīgi ir tas, kā mēs to uztveram, kā mēs izbaudām to, kas mums ir dots. Kā mēs negribam, lai kaut ko no tā mums atņem. Zeme ir mūsu. Kas ir mans, par to man jārūpējās.

Par cilvēkiem:

Esam posmi no attīstības ķēdes, bet tikai tie stiprākie spēj no tās atrauties. Radīt savu ķēdi, radīt savu pasauli. Spēcīgākais šīs vasaras atspulgs ir apziņa kas nāca pār mani: es neesmu cilvēces marionete. neesmu dzīvnieks cirkā ko barot ar konfektēm un neesmu arī posms no kādas neredzamas ķēdes. Kas es esmu? -ejot no rīta uz skolu manas rokas silda kafija, un esmu laimīgs cilvēks. un ne jau skaistie ir laimīgi. bet laimīgie ir skaisti. Esmu brīvs no sev uzliktā sloga un esmu arvien tuvāk savai pilnveidošanai. melanholijai, virsotnei.

Par mani:

Šī vasara man iemācījusi daudz vairāk, kā spētu man iemācīt skolotāji kopumā. Šī vasara man ir nozīmējusi daudz vairāk par virspusīgiem salikta pakārtota teikuma palīglocekļiem, vai to kāda ir kvadrātsakne no deviņi. Es nesaku, ka šīs spējas nav svarīgas, bet šī vasara man ir devusi ko ļoti nozīmīgu, tā man mācījusi daudz. Tās atspulgi ir manī. Pasaules spēks, ir mans spēks. Nozīme ir tikai tam, kas man ir patiešām svarīgs. Šī vasara man ir iemācījusi mīlēt. Ne skaļi un skaisti, bet klusi un spēcīgi.

]]> http://savejiebmx.wordpress.com/2011/10/05/aizmirst-neaizmirstamo/feed/ 0 leduslaacis http://savejiebmx.wordpress.com/2011/07/27/lai-noklutu-tur-kur-nekad-neesi-bijis-tev-jaiet-pa-celu-pa-kuru-nekad-neesi-gajis/ http://savejiebmx.wordpress.com/2011/07/27/lai-noklutu-tur-kur-nekad-neesi-bijis-tev-jaiet-pa-celu-pa-kuru-nekad-neesi-gajis/#comments Wed, 27 Jul 2011 21:36:24 +0000 leduslaacis http://savejiebmx.wordpress.com/?p=330 ]]> Lai nokļūtu tur, kur nekad neesi bijis, tev jāiet pa ceļu, pa kuru nekad neesi gājis.

zini to sajūtu kad esi gatavs kaut kam?
jā, es arī uzzināju nesen. es to jūtu tagad. būtu gatavs izlikt savu dzīvi šajā blogā.
ik mirkli kas man bijis. sākot ar slīkšanu, kas ir pirmais ko atceros. beidzot ar pašreizējām pirkstu kustībām virs taustiņiem.
aprakstīt katras meitenes lūpu garšu, un to kā es uztveru mīlestību. bet nāk apziņa ka tā es kaitētu ne tik daudz citām dzīvēm, kā pats savējai.

sajutu mutē saldskābmaizes garšu. atceros arī cigarešu garšu. atceros savu ballīšu ietērpu un to sajūtu kad jaizver viena acs, lai uzrakstītu telefonā kā man iet. atceros deju soļus, un mūziku. atceros griezienus un daudz, daudz sajūtas. atceros to mirkli pirms pie mutes tiek pielikta glāze ar tā saucamo ‘uzdzeramo’.
sajutu visu bijušo un neteiktu ka prieks par to. vienīgais prieks ir par iepriekšējā teikumā ielikto vārdu ‘bijušo’.

autobusa sēdeklis. ziemīgs pavasara rīts. braucu ar kavēšanos jo ir mājturības rīts. ienīstu šīs stundas. mans melnais ziemas mētelis, kas īstenībā ir rudens un pavasara. brauciens uz cēsīm, un izgriežoties no stalbes krusta logā iespīd saules stari. izvelku savu ,nu jau mirušo, telefonu, pārslēdzu dziesmu un austiņās iedun cits ritms. uzspiežu uz īzziņas simbola un rakstu visnožēlojamāko īzziņu: “kā jūties?”
un tā ik rītu. arī bez mājturībām, un bez saules. izkāpju centrā un eju caur garažām. izvelku cigareti un kūpinu. ieeju “Globusā” un nopērku kafiju. lai ir kur sildīt rokas. smarža mani iedvesmo. aiz veikala stūra parādās saules stari vēlreiz šajā dienā, un es izbaudu. man atnāk izziņa, ar vārdiem: “labi, kā tev?” un es sajūtos vajadzīgs. un godīgi sakot- tā arī ir sajūta, pēc kuras esmu tiecies visu mūžu.

kamols kaklā un atvainošanās vēstules tiek sūtītas pārāk daudz. bet arī tā ir bauda. centība būt labākam. mainīties. lai mainītu pasauli jāsāk ar sevi. lai nokļūtu tur, kur nekad neesi bijis, jāiet pa ceļu, pa kuru nekad neesi gājis. tā nu es sāku. sāku padarīt pasauli labāku. ar nožēlu. nedaudz vairāk apziņa, nedaudz vairāk saprāta. un nemaz nepietrūkst sajūta starp šotglāzi un uzdzeramā glāzes pielikšanu pie lūpām.
tas viss ir otšķirīgs. un cilvēcība tagad ir primārā. tieši tā, kā pasaulē ir iekārtots, tieši tā, kā tam ir jābūt.

un tagad, šī pasaule beidzot ir krāsaina. liekās viena no pēdējajām atvainošanām ir izteikta, un tikai prāts paliek mierīgs. sirdī es zinu ka man netika piedots. bet šoreiz tas ir mazsvarīgs. pienāk īzziņa: “kā tu jūties?”
un ieguvis to labsajūtu es turpinu mirkt pasaules bezspēcībā un nemierā. ieguvis sirdsmieru, un to vajadzības sajūtu, es kļūstu par pilnvērtību un vismaz daļēju cilvēku. ieguvis no mazumiņu no mīlestības. nedomā, ka esmu šo vārdu ienīdis. man no tā ir bijis bail. sasodīti bail.
bailes arī var pārvarēt.

Lai nokļūtu tur, kur nekad neesi bijis, tev jāiet pa ceļu, pa kuru nekad neesi gājis.

un tikai kā sasodīti spēcīgu atmiņu dziesmu: U2- I’ll Go Crazy If I Don’t Go Crazy Tonight .mp3

smaids. pa visam īsts.

šī pasaules kustība un harmonija. nespēdams izdomāt neko jaunu, es pārcilāju veco. pasaule nespēj dot man iespējas. pasaule, tik mazkustīga un bezjēdzīga.

pārlasot emīla blogu, es ieraugu teikumu par to ,ka vārds tomēr ir bezspēcīgs. un es nespēju ne to noliegt, ne apstiprināt. esam apstulbuši harmonijas un ziedu vārdā. esam pašā vasaras epicentrā. un tikai šīs holivudas filmu ilūzijas izjauc šo apziņu. esam baudīšanas kalngalā, ar patiesiem smaidiem, un patiesām asarām. un nevajag ne pludmali, ne skaļu mūziku. vajag apziņu ka ir labi, jo ir pēc vella labi.

saules stari apspīd manu muguru, paliek karsti. saulrietus es nemīlu, bet saullēktus es dievinu baudīt divatā. un tikai nakts stundas ir priekš manis paša. un tomēr. garažas durvīs iestumta piekabe, piens ar cukuru, cigaretes un negaiss tieši virs mums. sarunas par dzīvi un tik sireāla khm.. draudzība?

saullēkts tuvojās, un zemenes kūst. esam vasaras pirmizrādē, un sasodītā harmonijā. esam dzīvi. un tas jau ir sasodīti pozitīvi. aizvērt acis, sajust. aizvērt muti un sadzirdēt. apstādināt sajūtas un izbaudīt.

lietuspile uzkrīt uz manas galvas, un es pasmaidu. pa visam nedaudz, bet pietiekami.

laimei vēl nav definējums, bet es to jau jūtu sevī. pozitīvi vai ne? +

šovakar man nav nekā daudz ko rakstīt. tāpat kā visus pārējos vakarus. šovakar ir tā nelielā patiesuma deva. šovakar ir tā sapņa piepildījums, kuru vēl neesmu nosapņojis.

mašīna apstājās kalna galā. ar skatu uz tāliem mežiem, miglu un dažām skrejošām gaismiņām uz šosejas. mašīna tika apturēta, un iekšā divi cilvēki stāstīja. stāstīja pavisam parastā un mierīgā tonī par sirdssāpēm kas piedzīvotas, par reizēm kad ir gribējies lai nebūtu tā kā ir. šie divi cilvēki stāstīja to pa visam parasti. logi tika atvērti, cigarešu gaismiņas dega, un mūzika skanēja pavisam klusu. balsīs bija sasklausām tik liels patiesums, ka pat grēkssūdze izklausītos pēc meliem.
runas ritēja, pulkstenis tikšķēja, bet liekās tieši tajā mirklī tas vairs nebija būtiski. tāpat kā cilvēkus satuvina kopēja dzeršana, tāpat arī šādas sarunas. ģeniālisms. par laikiem kuros negribējās neko, bet atskatoties uz tiem ,tu tajos ieraugi labo. un ieraugi to, ka labi vien bija ka nesanāca. labi vien ir ka bija nežēlīgas sirdssāpes, un labi vien ir ka pietrūka drosme ietriekties kokos. tieši šajā mašīnā sēžot un runājot, viņi saprot ka ir briesmīgi romantiķi. ka tas fascinē, un ka ja nebūtu sapņi- nebūtu spēks izturēt ikdienu.

mirklis patiesuma, atklāsmes un sāk skanēt nepareizā dziesma. ātri pārslēdzu playlīsti uz savādāku mūziku. paskatos uz savu profila bildi draugos, un sajūtos tik ļoti laimīgs. tik ļoti pateicīgs par to ka pār mani nāca sirdssāpes, par to ka nāca grūti laiki. es sajūtos dzīvs. vairāk, kā jebkad. un tikai mirkli pēc šīs atklāsmes parādās saprāts. spārni pazūd, un es esmu atkal cilvēks. bet jau ar baudu.

vēl arvien neticēdams mīlestībai, vēl arvien ar pukstošu sirdi. tieši šobrīd es dzīvoju. ne vairs eksistēju. tieši šobrīd, parādās vispatiesākais smaids, un tieši šobrīd es izbaudu.

nemācēdams izdomāt nobeigumu es parakājos iepriekšējos rakstos, un atradu patiesību savos vārdos:

dūmi noveļās no paneļa, uzkrīt uz taviem ceļiem un pazūd tavā kažokādas mētelī. mēs esam pazuduši pasaules attīstībā un tajā pašā laikā mums pieder šī pasaule. esam pazuduši tavā kažokādas mētelī.

nedaudz spēcīgi.
nedaudz tālāk.
esam dzīvi.
laimīgi.